Rudens garie vakari, kailie koku zari un vējš licis man aizdomāties par mistiku. To neizskaidrojamo un pārdabisko, kas vienmēr patur sevī noslēpumu. Lai cik ļoti skeptiski esam, reizēm tumsā gribas saskatīt kādu ēnu, ielūkoties nākotnē, zīlējot pie spoguļa baltas sveces gaismas pavadībā, vai pieglausties ciešāk savam tuvākajam, kura apskāvieni pasargās no bubuļiem zem gultas.
Nezinu vai piekritīsiet, bet, man šķiet, ka arī slimnīcas gaiteņos un palātās dažkārt var saskarties ar pārdabiskām lietām. Tur gan negribas aizrauties ar skaidrojumiem un pareizo atbilžu meklējumiem, lai izprastu – kā? Galvenais, lai brīnums notiek.
Klauni burvju spējas apgūst, lai skatītāji varētu muti pavēruši lūkoties uz fokus pokus trikiem un fantazēt par to, kā tikuši piemuļķoti. Kāds Dr. Klauna stāsts par vienu no epizodēm slimnīcā man liek ticēt, ka Klaunu dakteriem piemīt kas vairāk par abrakadabra. Laikam lieku reizi sev un citiem jāatgādina, ka klaunus un Dr. Klaunus vieno tikai vārds un smiekli, ko tie spēj ap sevi raisīt. Es ticu, ka Dr. Klaunos mīt kas maģisks.
Tā bija ierasta darba diena Dr. Klauna dzīvē. Ierodoties uz maiņu, Klauniņš sasveicinājās ar māsiņām, saņemot norādes un ieteikumus, kurus bērnus vajadzētu apciemot. Diena ražīga, paspēts izstaigāt gan bērnu nodaļu, gan infekcijas nodaļu. Atgriežoties bērnu nodaļā, kāda no dakterēm uzrunā Klaunu: “Klauniņ, klauniņ, vai jau biji ceturtajā palātā? Tu mums esi pēdējā cerība. Nāc! Ir kārtīgi jāpastrādā.” Ceturtajā palātā veseļojas trīs gadus vecs puika, kurš pēc kājas traumas vairs nevēlas staigāt. Viņš ir vesels, tomēr traumatologi prognozējuši neviennozīmīgu atveseļošanos.
Divreiz nav jāsaka un – Klauns iesoļo palātā. Bērns ir priecīgs, mamma nedaudz piesardzīga. Klauns nolemj uzsākt dejot ausu danci un aicina sev pievienoties. Tālāk jau danco uzacis, rociņas, tad pēdiņas un galu galā arī dupša dancis jāuzgriež. Urrā! Puisēns izkāpj no gultas, tomēr dancošana vairs neaizrauj. Klauns nemet plinti krūmos un ierosina iestiprināties graužot burbuļus. Uhh, trīsgadnieks aizrāvies un – klupdams, krizdams cenšas tvert un ēst burbuļus. Mammai acīs asaras.
Lai izlocītu kājas vēl aktīvāk, Klauniņš piedāvā puisēnam aiziet un iedot pagaršot burbuļus dakterei, viņa arī varētu būt izsalkusi. Bērns nav no skopajiem un piekrīt padalīties. Pa visu koridoru, garām izbrīnītām māsiņām, Klauns un zēns klumburēdami aizsoļo uz dakteres kabinetu. Dakterīte pamet iesāktos darbus un priecīga pa koridoru skaļi saka bērna mammai: “Es teicu, ka Klauniņu jāgaida!”

Labā maģija!!!