Bērni ir kā mīlestības spogulis, tik dažādi, bet tik īpaši, vienreizēji un neatkārtojami. Bērni rada mīlestību un jūt mīlestību, tāpēc pie bērniem var iet ar atvērtu sirdi un ļauties. Jo bērni dabiski jūt, kad otrs ir patiess un mīlestības piepildīts. Bērni ir kā brīnums, kuru varam piedzīvot un katru dienu atklāt no jauna.

Man ļoti patīk bērni. Un man ļoti patīk mīlestība. Tāpēc visbiežāk es esmu kopā ar bērniem – no visas sirds un ar lielu mīlestību – arī kā Dakteris Klauns slimnīcā.

Mani ļoti uzrunā bilde, kurā attēlots Dakteris Klauns – viņam rokā ir balons, bet klēpī bērns. Balons ir kā viens no mūsu daudzajiem ārējiem atribūtiem – burbuļiem, lellītēm, pīkstošām špricēm un, protams, neiztrūkstošā sarkanā deguna. Bet bērns klēpī parāda mūsu iekšējo būtību – klātbūtni, mierinājumu, līdzjušanu, kļūšanu par miera ostu, laikā, kad bērnam ir bail un sāp vai prieka avotu, vietā, kur ne vienmēr nāk smiekli.

Lai gan visbiežāk cilvēkiem Dakteris Klauns saistās ar jautrību un smiekliem, man viņš ir kas vairāk, jo klauns slimnīcā – vietā, kur bērns atgūst savu veselību, bet ne vienmēr tas ir patīkams process un nākas izjust visdažādākās emocijas – klauns ir blakus, jūt, pieņem un atbalsta. Mēs kliedējam garlaicību, kamēr jāgaida rindā vai jāpavada laiks līdz nākamajai procedūrai, mēs pieņemam skumjas, asaras, grūtsirdību, ilgas, neizpratni, dusmas, ļaujam tās piedzīvot un radām jaunu, bieži vien brīnumainu pasauli, pasauli, kur svarīgs ir ikviens – zīdainītis, bērns, pusaudzis, vecāki, radi, draugi, slimnīcas personāls, ieskaitot superīgās uzkopējas. Jo ikvienam ir nozīme, lai bērns ātrāk atveseļotos.

Atceros vienu no pirmajām reizēm, kad kā klauns devos uz slimnīcu viena – procedūru telpā mammai klēpī sēdēja mazulis un elpoja garainīšus. Process nesāpīgs, bet daudziem bērniem nepatīk, ka viņiem kaut ko liek pie sejas, tāpēc mazulis kreņķējās. Mani pūstie burbuļi mazuli nesaistīja, krāsainās vēja dzirnaviņas arī ne un es impulsīvi paņēmu roku slaukāmo papīru un sāku to plēst – tas piesaistīja mazulīša uzmanību un viņš lielām acīm vēroja manu darbošanos, aizmirstot par garainīšiem, tādējādi procedūru mierīgi varēja pabeigt. Un visi bija priecīgi.

Mana varēšana ne vienmēr ir tik liela, kā mana vēlēšanās un jūtas, ar kurām es dodos uz slimnīcu. Es joprojām katru dienu mācos. Un ir dienas, kad ir jāraud prieka un aizkustinājuma asaras un ir tādas dienas, kad esmu noskumusi, jo man kā klaunam nav izdevies tik labi, kā pati būtu vēlējusies. Tas ir cilvēcīgi. Un tomēr – es ticu, ka mīlestība ir vissvarīgākā un to vienmēr jūt – šeit un tagad, vēlāk vai pat pēc daudziem gadiem.

Raksta autors: Iveta Rozentāle