Ir dzirdēts, ka uz papīra uzliekot savas sajūtas, sirds paliekot vieglāka. Hmmm, laikam to smagumu noveļam tai nevainīgajai lapelei. Ziniet, man liekas, ka tā tiešām varētu būt un man var ticēt, jo rakstu katru dienu. Ja ne par sevi, tad par citiem, ja ne uz A4 formāta, velkot lokus ar pildspalvu, tad situ pa taustiņiem. Arī Dr. Klauni ik mēnesi savu prieku, reizēm – sāpi, pārformulē vārdos. Tāpēc šoreiz savā vietā ļaušu runāt kādai klaunu meitenei, kuras „garšīgie” citāti neatstāj vienaldzīgu un uzbur patiesu, uzsveru –patiesu –, ainu no slimnīcas dzīves.

Ieskats vienā no Daktera Klauna dienasgrāmatas ierakstiem.

„Ārkārtīgi priecājos, kad pats medicīnas personāls nosūta klaunu uz procedūru telpu, lai atbalstītu bērnu procedūras laikā. Klauns novērš bailes pavisam vienkāršā veidā, pievēršot uzmanību savai darbībai. Piemēram, rotaļājoties ar spēļmantiņām, ar bubināšanu vai vienkārši spriežot par plāksteriem,  par to dizaina uzlabošanas iespējām, lai plāksteri kļūtu pievilcīgāki.”

„Aizvadīts vēl viens mēnesis. Notikumu ir bijis daudz, bet nu šķiet, ka neko jaunu nevaru pastāstīt. Darbs nav viegls, īpaši dienās, kad liekas, ka tev nav nekā ko citiem dot. Jūties apsīcis. Bet tikko nonāc slimnīcā, notiek iekšēja enerģijas maiņa un rodas liels spēks. Svarīgākais šajā darbā ir – saglabāt maksimālu uzmanību un gatavību visdažādākajām situācijām.”

„Esmu atklājusi pirmā kontakta nozīmību. Ir svarīgi ar maksimāli daudz cilvēkiem izveidot acu skatienu. No tā var izdibināt labvēlību, atvērtību, jo neuzrunāts cilvēks savu attieksmi neparāda un  visbiežāk paliek neitrāls. Skatiens daudzkārt ir daudzrunīgāks kā vārdi. Kopš maksimāli daudz cenšos izveidot aktīvu kontaktu ar cilvēkiem, esmu piefiksējusi, ka ir daudz vairāk atvērtu, komunikablu ļaužu, nekā man tas šķita sākotnēji.”

„Man nav iebildumu, ka jūs esat, bet ir kolēģi, kuriem ir iebildumi,” – tā saka medmāsiņa, kura veica procedūru bērnam. Divējādo, krasi pretējo nostāju slimnīcā var just. Nesen, pirmo reizi tikām izraidīti no observācijas un pirmo reizi mūžā lūdzu paskaidrojums –  kādēļ? Sakarīgu atbildi nesagaidīju. Šādās reizēs vienmēr izvēlos pamest telpas un neuzspiežu savu klātbūtni, jo tāpat nespēju strādāt tādos apstākļos. Ikreiz tiek atņemta mana trauslā komforta sajūta, un tad no manis neko sakarīgu nevar sagaidīt. Kā ar nazi tiek nogriezts radošums no manas puses.”

„Bērni slimnīcā pārcieš gan sāpīgas, gan pilnībā nesāpīgas medicīniskās manipulācijas, bet bērns baidās pat tad, ja nekas sāpīgs netiks darīts. Ārkārtīgi priecājos, ja mans darbs spēj atrisināt kādu problēmu, piemēram, bērns nedzer ūdeni. Kopā ar klaunu, kurš ir tik neparasts izskatā un uzvedībā, aicinājums dzert šķiet tik īpašs, ka pamudina bērnu iztukšot ūdens glāzi. Pacients klaunu klausa, jo vēlas no viņa saņemt uzmanību un apbrīnu. Ūdens dzeršana izrādās brīnumains notikums – klauns ir sajūsmā par katru ūdens malku, ko izdzēris slimnieciņš.”

„Reizēm ir svarīgi būt tikai līdzās. Reizēm netiek gaidīti joki, ovācijas, balagāns, bet vienkārši līdzās būšana – lego rotaļā spriežot – kura galva lego cilvēkam būs piemērotāka. Mazulim ir svarīgi, ka kāds asistē viņu lego kluču krāmēšanā no viena trauka uz otru. Tas bērnu nomierina, liek aizmirsties. Nereti dzirdam aiz durvīm bērnu raudas. Necenšamies lauzties procedūras telpā, bet sagaidām, kad bērnu palaiž laukā. Tikmēr esam sagatavojuši balona figūriņu, pūšam burbuļus un sagaidām pacientu ar ovācijām par varonību.”

„Notikumu slimnīcā ir ārkārtīgi daudz un – tie nav viegli. Vienreiz onkoloģijas nodaļā izmisumā sāka kliegt māte. Kliedza šausmīgi. No palātām izskrēja vecāki, bērnus gaiteņos sadzina palātās. Mātes izmisums radās, ieraugot savu bērnu raustāmies krampjos. Pieķēru sevi pie domas, ka vēlos bēgt. Paraudzījos uz trīsgadīgo bērniņu, kurš neko nesaprot, un man vajadzēja turpināt rotaļāties, lai neļautu viņam pievērsties notiekošajam.”

„Rotaļā ar zīdaini parasti izmantoju ziepju burbuļus. Tāpat arī klakšķinu ar mēli un bubinu. Sēžam neatliekamās palīdzības uzgaidāmajās telpās. Zīdainis ir kopā ar mammu un tēti un priecājas par burbuļiem. Pēkšņi mamma klauniem atzīstas simpātijās, sakot: “Klauni, jūs esat forši! Paldies!” Paldies – to mēs dzirdam ik uz soļa. Un es gribu teikt, paldies, par jūsu paldies. Un paldies, ka man ir zināmas sajūtas par to, kā ir, ja mamma un tētis atplaukst smaidā, kad viņu slimais bērniņš ir pasmaidījis. Par spīti tam, ka ir ļoti saguris.”