Līdzīgi kā sniega pārslas, kas novembrī mūs pārsteigušas, krītot uz galvas, tik pat daudz un pat vairāk PALDIES pēdējā laikā izskanējis. Galvenokārt par to, ka aizvien vairāk no mums apzinās – smiekli ārstē.
Ja tā aizdomājamies, cik daudz likstu, dusmu un bēdu mēs apslāpētu, ja vairāk smaidītu. Nav nozīmes vai smaidam ar zobiņiem, vai tikai paceļas lūpu kaktiņus pret debesīm, svarīgākais raidīt to patieso smaidu, kas nāk no sirds. Jo vairāk dzīvīgo smaidu, jo vairāk gaišo domu. Un, jo vairāk Jūs zināt un iepazīstat Dr. Klaunus, jo vairāk prieka viņi spēj sniegt.
Dzimšanas dienas izskaņās, nopūšot sveces uz jubilejas kūkas, man gribas parunāt par tiem paldies, ko svarīgi dzirdēt pašiem Klauniņiem, lai vairotu savu spēku un apņemšanos palīdzēt. Atļaušos visus paldies nemest vienā katlā, bet, tā teikt, sadalīt pa zortēm. Esmu cilvēks, kam patīk visu salikt pa plauktiņiem un ieviest kārtību, tāpēc šoreiz par mammu un tētu paldies, jo viņi taču ir vissvarīgākie mazo pacientu dzīvēs.
“Arvien vairāk satieku vecākus, kuri, mūs ieraugot, saka: “Mēs tieši gribējām redzēt Dakterus Klaunus un te jūs esat!” Pirmkārt, tas nozīmē, ka viņi par mums zina, otrkārt, viņi grib mūs satikt!” tā savā dienasgrāmatā raksta Dr. Klaunu meitene Ilze. Lasot viņas ierakstus, daudz var sajust prieku tieši par mirkļiem, kuros vecāki, tā teikt, aizmirstas. Kaut uz pāris minūtēm no viņu prātiem pagaist domas par bērna ārstēšanu. Reiz, pirms kāda maza dāma gatavojās doties mājās no slimnīcas, Ilze izrakstīja viņai un viņas mammai recepti: ”Tas bija tik patiesi un īsti, kad mamma tiešām aizdomājās un nekautrējās pateikt, kas viņai sagādātu prieku un ļautu relaksēties. Tik vienkārša, bet, tajā pašā laikā, svarīga lieta – pedikīrs. Biju priecīga, jo man uzticējās, man veltīja laiku un mamma padomāja par sevi.”
Slimnīcas nodaļās mēdz raudāt ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Mierinājuma vārdi “viss būs labi” šeit sen jau nestrādā, tāpēc Klauni rāda ko māk. “Vecāki gaida mazu bērniņu pie dienas stacionāra. Mamma raudulīga, tētis mierīgs, tomēr saskumis,” par vienu no situācijām slimnīcā iesāk Ilze. “Mēs apsēdāmies pretī un sākām sarunāties. Vienkārši bliezām kaut ko, jo sapratām, ka mamma smaida arvien vairāk par to, ka tēti ķeram uz zoba. Tētis arī smaida, mamma jau smejas un mēs pašas dikti priecīgas, ka devām divas minūtes prieka šiem vecākiem.”
Dažkārt Dr. Klauns iepriecina mammas un tētus ar spēju mazajiem rezgaļiem iemācīt ko jaunu un noderīgu, piemēram, staigāt kā stārķītim. Jā, kā stārķītim. “Mamma, kura visu laiku meitu turēja rokās, nolika to zemē un bērnam teica, lai iet ķert burbulīšu, kurus es pūtu. Pēc brīža saprotu, ka meitenīte iet taisniem celīšiem, bet mamma bērnu mudina iet kā stārķītim, cilājot kājas un lokot ceļgalus, kurus, acīmredzot, bērnam bail locīt pēc ilgstoša ģipša nēsāšanas,” par redzēto situāciju slimnīcā raksta Ilze. “Sākām dziedāt dziesmas par stārķiem un, cilājot kājas, mēģinājām meitenīti ar burbuļiem vilināt uz iešanu. Viņa sāka cilāt kājiņas. Mamma aiz priekiem deva bučas. Mēs aplaudējām un turpinājām iet. Rezultātā, laimīgi atvadāmies un vēl tik dzirdam, ka meitiņa saka, ka viņa negāja kā stārķītis, bet gan kā klauniņi. Viss, mēs aiz laimes nomirām! Pasaule ir lieliska!”
Pasaules ir lieliska un mums ir daudz ko tai dot un no tās ņemt. Vēlreiz paldies no mūsu puses par akcijas “Smiekli ārstē” saziedoto naudas summu un paldies tiem drosmīgajiem, kas kopā ar Dr. Klauniem nodeva asinis.

Lieliski dzirdēt komentārus no mammām: “Atceries, mēs viņus pirms gada redzējām!” Mēs esam iesakņojušies! Mēs esam pamanāmi. Mēs esam slimnīcas daļa!”
Neaizmirsti – Smiekli ārstē!