Atceros, ka pirms gadiem pieciem savā kārtējā darba maiņā bērnu slimnīcā uzgāju informāciju par Dakteriem Klauniem slimnīcā. Uzreiz nodomāju – gribu pamēģināt. Ierunājos par to savu kolēģu klātbūtnē un viņi teica, ka noteikti vajag pieteikties. Tā nu sākās mans ceļš no nopietni sterilās vides uz pavisam citādāku bērnu slimnīcu.

Lai gan man nebija nekādas aktieriskās pieredzes, izņemot dejošanu uz skatuves, es sapratu, ka ar improvizācijas treniņiem, atvērtu prātu un sirdi var daudz iemācīties, kā arī bērni ir mūsu lielākie skolotāji. Tā jau mēdz teikt, ka mēs paši uz sevi skatāmies viskritiskāk un liels bija mans pārsteigums, kad es sapratu, ka bērnam ir vienalga, ja kaut ko neproti vai neesi perfekts – viņiem Tu patīc, jo gribi spēlēties, uzklausīt un vienkārši būt blakus, izmainot vidi, kas mēdz būt nomācoša. Manuprāt, tas ir viens no lieliskākajiem šī darba plusiem, ka vari būt Tu pats!

Sākotnēji uz slimnīcu gāju divas reizes nedēļā, tomēr ar laiku jutu, ka šis darbs paņem daudz enerģijas un, lai ietu pie bērniem, pašam jābūt emocionāli labā stāvoklī. Proti, ja pats esi nomākts vai dusmīgs, slimnīcā nevar notēlot, ka viss ir kārtībā, jo bērni to jūt. Tāpēc šobrīd es pastāvu par kvalitatīvu darbu un vēlos savu maiņu nostrādāt uz 100%, jo man ir svarīgi, kādu iespaidu mēs atstājam kā komanda. Pietam, mums taču ir jātur līdzi slimnīcas kvalitātes standartam un medicīnas personālam. Un te nāk vēl viena atziņa par šo projektu – kvalitāte, nevis kvantitāte.

Slimnīcā strādājot man patīk bieži mainīt nodaļas, tādā veidā pēc iespējas vairāk apzinot personālu. Ļoti cienu vecākus un darbiniekus, tāpēc strādājot pievēršos ne tikai bērniem, bet visiem, jo mūsos jau tas bērns ir iekšā, tikai mēs bieži viņu apklusinām, jo pieaugušajam jau nepiedienas uzvesties vieglprātīgi. Viena no manām mīļākajām nodaļām ir onkoloģiskā. Jau izsenis uz turieni ejot es vienmēr paņemu kādu labu domu vai citātu, kas liek uz dzīvi paraudzīties no cita skatu punkta un novērtēt to, cik man ir daudz. Nekad neaizmirsīšu, kad ar vienu pacientu spēlējāmies dakteros un viņš it kā ar stetoskopu man atrada vēzi, uz ko es atbildēju: „Ko mēs ar to tagad darīsim?” Es apbrīnoju, ka viņš ar tik pozitīvu skatu man atbildēja: „Izoperēsim un būsi vesela!” Tajā sekundes simtdaļā man caur ķermeni izskrēja tūkstošiem skudriņu, jo es ar savu iztēli iedomājos, ka tā taču notiek dzīvē – ārstam tas ir jāpaziņo un cilvēkam ar to ir jāsamierinās, neatkarīgi vai tas ir bērns pusaudzis vai pieaugušais. Šādi brīži man liek saprast, ka nekas dzīvē nav pašsaprotami. Dzīvība ir liela laime!

Esot šajā projektā esmu ieguvusi brīnišķīgus kolēģus, man ir bijusi iespēja apmeklēt fantastiskas meistarklases pieredzējušu latviešu un ārzemju klaunu pavadībā. Esmu iemācījusies spēlēt ukuleli (4 stīgu ģitāru), kas ir mans sabiedrotais gan slimnīcā, gan ikdienā. Esmu viesojusies Maskavas „Uzvarētāju spēlēs”, kas pulcē bērnus, kas uzvarējuši cīņu ar vēzi un esmu ļoti priecīga redzēt arī bērnus no Latvijas, kuru plikās galvas un dusmu lēkmes tagad nomainījuši skaisti biezi mati un enerģijas pieplūdums. Cerība ir vienmēr un padoties nedrīkst!

Vēlos pateikt lielu paldies mūsu komandai par dāvāto iespēju un uzticību. Paldies par to, ka pēc gada nodzīvošanas ārzemēs, es drīkstēju atgriezties projektā ar jaunu elpu un pieredzi. Un protams, paldies ziedotājiem un atbalstītājiem, ka neesat vienaldzīgi un palīdzat mums pilnveidoties. Palīdzēt ir mūsu dabā un to nevajadzētu uzskatīt to par kaut ko īpašu!

Mans novēlējums mums visiem: uztvert šo dzīvi vieglāk! Es ticu, ka viss ir atkarīgs no attieksmes.

Raksta autors – Elza Pūce, Dr. Sava