Lai cik ļoti gribētos savu dzīvi skatīt kā skaistu bilžu grāmatu vai mūsdienīgi sakot, laimīgu sociālā tīkla profilu, brīžiem no skaidrām debesīm uz galvas uzkrīt negaidītu notikumu, pārdzīvojumu vai apstākļu kopums, kas vienā mirklī spēj izmainīt dzīvi uz visiem laikiem. Dažkārt uz gaišu, bet, dažkārt, uz pavisam melnu dzīves posmu, ko mēs nenovēlētu pat savam ļaunākajam ienaidniekam. Skarba dzīves skola –  tā laiku, kuru kopā ar ģimeni pavadīja bērnu slimnīcā, onkoloģijas nodaļā, sauc Alvils, mazās Megijas tētis.
Tētis smaida un saka, ka Megijas vairs nav maza, bet nu jau gana liela dāma. Viņai ir 7 gadi. Atļaušos teikt, ka, iespējams, meitene pārdzīvojusi, izdzīvojusi un izpratusi  daudz vairāk realitātes un, lai cik novazāti neizklausītos, dzīves jēgu nekā citi, kurus saucam par pieaugušajiem. „Bērniem tas nav gluži tā, kā mums, uzzinot par diagnozi – vēzis. Pieaudzis cilvēks uz to reaģē neadekvātāk. Daļa spēj to uztver kā slimību, kas ir mūsu civilizācijas neizbēgama sastāvdaļa, tomēr lielākā daļā ne. Megija ir jautājusi, kāpēc tieši viņai ir tāda slimība, bet visiem citiem bērniem pagalmā un skolā viss ir kārtībā,” stāsta Alvils un atceras laiku, kad ķīmijterapijas dēļ meita zaudēja matus. Lai arī Megijai tolaik bija tikai 6 gadi, mazais cilvēciņš lūdza vecākiem aizvērt žalūzijas pie loga slimnīcas palātā, jo stiklā bija redzams viņas atspulgs, uz kuru bērnam bija grūti skatīties.
Vai maz ir pareizās atbildes, ko pateikt bērnam brīdī, kad viņš vēlas saprast kāpēc?  Vecāki uz šo jautājumu nevar atbildēt paši sev. Medicīnas terminoloģija šajā reizē nederēs, jo brīžus, kurus, novājinātās imunitātes dēļ nākas pavadīt izolētās telpās, par apmeklētājiem sagaidot vien medmāsas un vecākus, nespēj aizstāt neviens. Mirkļi, kad arī Dr. Klaunam tiek ļauts uzlikt masku un apciemot vientuļo pacientu, ir neaprakstāmi: „To nevar nekādā naudā izrēķināt. Klauni rada tādu kā sajūtu saliņu, kur bērnam ļauts iztēloties, ka viņš ir ārpus slimnīcas. Slimnīcas gaiteņi vairs nav slimnīcas gaiteņi, bet varbūt vienkārši daudzstāvu mājas gaiteņi. Bērnus visu laiku ved uz analīzēm, pieliek visādas sistēmas, bet viņi tik ātri pierod pie tās situācijas, kurā viņi tiek iemesti. Tāpat kā ar mašīnu, varam pie tās pierast nedēļas laikā, bet, ja to atņem, varam braukt arī ar pīkstinot  etalonu tramvajā un par mašīnu aizmirst. Līdzīgi ir arī slimnīcā. Jau trešajā dienā bērni pierod vilkt sistēmu sev līdzi pa gaiteni.”
Arī vecākam ir jāpierod pie medicīnas iestādes. Tās uz ilgāku laiku kļūst par otrajām mājām. It īpaši jaunāko pacientu mammām un tētiem, kas līdzās bērnam ir 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā. „Bija brīži, kad šīrmis brauca prom. Stāvēju pie spoguļa un raudāju. Sievai bija vēl grūtāk,” smagākos posmus atceras Alvils. „Es sev iepotēju domu, ka nevaru padoties, nevaru nokārt degunu. Esmu optimisms. Man bija jāvelk visa tā lieta, jo, ja staigāšu raudādams, to redzēs Megija. Kaut kā viens otru turējām pie veselā saprāta.” Alvila skatījumā onkoloģijas nodaļa ir kā sava veida pasaule, kurā vienkopus satiekas visa Latvija. Rēzeknietis, ventspilnieks vai jelgavnieks – katram ir savs stāsts par ceļu līdz slimnīcai un skarbo diagnozi. Megijas tētim vajadzētu medaļu par savu pozitīvo skatu uz dzīvi. Tas laikam ir tas, kas jāpatur prātā mums visiem un jāmēģina realizēt savos dzīves līkločos.
Alvilam paveicies vienu no Dr. Klauniem pazīt personīgi un tādējādi paspīdēt meitas acīs. Tas taču ir super tētis, kas draudzējas ar īstu klaunu. Un tā arī mēdz notikt. Klauni slimnīcā spēj kļūt ne tikai par bērna draugiem, bet arī par vecāka balstu, kaut vai uz neilgu mirkli. „Tas ir ģeniāli, ka kāds līdz tam ir aizdomājies un tas viss notiek. Var just, ka Dakteriem Klauniem ir augsts sagatavotības līmenis. Viņi neieskrien iekšā palātā bļaudami, bet katru situāciju izvērtē ļoti individuāli. Citam der, ka viņam lēkā riņķī ar ģitāru, citam, ka ar viņu kopā pazīmē,”  slavē Megijas tētis un ir priecīgs, ka Latvijā Dr. Klaunu projekts darbojas tik profesionāli. Domāju, ka neviens vien vecāks piekritīs Alvila teiktajam. „Tie ir cilvēki, kas iegulda baigo darbu, ko mēs nemaz neredzam. Tā redzamā daļa jau ir tikai tā, kad klauns pārģērbjas un iet pa slimnīcas gaiteni. Bet tas ir etapa pēdējais posms. Pielīdzinu viņus garīgajiem ārstiem. Ja mēs novērtējam to, ka dakteri dara labu darbu, tad arī Dakteri Klauni dara labu darbu. Citreiz pat labāku, jo ne vienmēr praktiskā medicīna var palīdzēt, citreiz vajag garīgo.”
Stiprās zāles, bez kurām nav iespēju uzveikt slimību, Megijas tētis nodēvējis par cīņu Kurš kuru? Tajā ir trīs spēlētāji – ķermenis, slimība un ķīmija. Diemžēl, ir reizes, kad uzvar slimība, citreiz ķīmija izrādās stiprākā, bet ir foršās uzvaras un Megijas ķermenis ir viens no uzvarētājiem.
Galu galā gribas vien teikt – dzīvosim ne eksistēsim.