Facebook lapā uzpeld paziņojums, ka tiek izziņota pieteikšanās Dakteriem Klauniem, līdz pieteikšanās beigām atlikusi vēl nedēļa. Galvā kāda maza balstiņa čukst: “Jā, tas ir tas, kas Tev jādara!”, bet pieteikums tajā dienā paliek neaizpildīts, jo uz otra pleca čukst mazs velniņš: “Tev nesanāks, ko tu vispār māki?”.

Un tā aiziet dienas, bet Dakteru Klaunu uzsaukums neiziet no galvas un vēl aizvien kā atgādinājums mēdz uzpeldēt redzeslokā. Pusei no draugiem un ģimenes jau ir izstāstīts, ka apsveru domu kļūt par Dakteri Klaunu. Ticiet vai nē, bet lielākā daļa saka, ka esmu traka un nevajag, nav ko tur pīties. Un tomēr, laikam esmu nedaudz traka, jo pēdējā vakarā, neilgi pirms pieteikšanās beigām, es apsēžos pie datora un sāku aizpildīt anketu. Palaižot savu “Es vēlos būt Dakteris Klauns!” pasaulē.

Laikam nedaudz traka būt par Dakteri Klaunu, es biju un esmu, tāpēc ka pati bērnībā biju liels slimnīcas bērns un atceros kā tas ir, kad vecāki var atnākt tevi apciemot tikai uz brīdi. Vai kad tevi ievieto slimnīcā Rīgā un tu nevienu nesatiec nedēļu vai ilgāk. Un telefona nav. Vienīgais – priekšapmaksas kartīte, ar kuru vari pazvanīt no telefona būdiņas, vai vietas, kur novietota telefona kaste. Jā, es esmu tieši tik veca, lai būtu izmantojusi telefona būdiņas. Tāpēc es negribēju, ka kādam bērnam ir jāiet cauri šai vientulības un neziņas sajūtai un pieteicos.

Kad mani uzaicināja uz pirmo interviju, es trīcošām rokām sēdēju pie datora vecmāmiņas viesistabā un atbildēju uz visiem jautājumiem. Nu labi, tik tālu es tiku.

Un tad atnāca uzaicinājums uz otro atlases kārtu. Pārbijusies un jau atkal trīcošām rokām es izkāpu no autobusa Rīgā. Ievadīju koordinātes telefonā un devos pretī nezināmajam. Diena bija slapja, lai neteiktu vairāk, un pa ceļam uz atlasi mani no galvas līdz kājām nošļāca peļķei caurbraucoša mašīna. Super! Un tai brīdī es pie sevis klusi nodomāju: “Dienā tev ir dota tikai viena neveiksme. Šī ir tā viena lieta, kas nogāja šodien greizi, tāpēc tālāk tev vairs nav par ko uztraukties.” Nosmējos un metos iekšā nezināmajā. Pēc otrās atlases kārtas atceros, ka atbraucu mājās un visiem noteicu: “Man nav nekādas izredzes tikt Dakteros Klaunos, jo atlasē piedalījās izcili talantīgi cilvēki, bet es esmu pateicīga, ka man tika dota šī iespēja tur būt.”

Tā pagāja kāds laiks un 14. februārī atnāca e-pasts ar pārsteidzošām ziņām. Esmu uzaicināta piedalīties tālākajās apmācībās. Būšu pilnīgi atklāta, man likās, ka organizatoru komanda ir sajaukusi e-pastus. Vairākas dienas skatījos uz atsūtīto ziņu un nespēju noticēt savām acīm, kur nu vēl atbildēt. Biju pilnīgi pārliecināta, ka ir pieļauta kļūda, par visiem 100%.  Bet nē, izrādās nekādas kļūdas.

Un tā sākās mans ceļš kļūšanai par Dakteri Klaunu. Varu būt pilnīgi godīga – ir bail, reizēm patiešām ir bail spert soli un doties uz slimnīcu, jo nesanāk tur būt tik bieži kā gribētos. Un tāpēc, ka nesanāk tur būt tik bieži, ausīs sāk čukstēt tas velniņš, kas neļāva sākumā aizpildīt pieteikumu: “Tev nekas nesanāk, kas tu vispār esi par Dakteri Klaunu?”. Un tad es atceros, kā tas ir būt pašam slimnīcā,  kā tas ir ģimenes locekļiem, kad tu nezini, kas notiek. Nav nekādas atbildes. Ir tikai pārbaude aiz pārbaudes un tu sēdi malā noskatoties kā ārsti mēģina atrisināt šo puzli. Un gribot vai negribot sirdī iezogas bailes un raizes. Un tu turpini sēdēt mājās vai slimnīcā un gaidi, ieslīdzis šo notikumu ēnas pusē.

Un kad es to visu atceros, es zinu kāpēc izvēlējos būt Dakteris Klauns. Manas bailes un nedrošība iet slimnīcā izzūd, es uzvelku sarkano degunu un eju palātā spēlēties, lai šo ēnu kaut nedaudz izkliedētu.

Raksta autors – Ance Timane