Katra gada sākumā izveidoju sarakstu ar to, ko vēlos paveikt tajā gādā – nospraužu mērķus. Materiāli mērķi, fiziski mērķi, garīgi mērķi un personiskā izaugsme. Gadā, kad pieteicos projektam Dr. Klauns, pie garīgajiem mērķiem un personiskās izaugsmes biju ierakstīji kaut ko līdzīgu tam, ka vēlos pārvarēt savu ego, atbrīvot savu iekšējo bērnu (atgūt tās labākās iezīmes, kuras man piemita kā bērnam), atraisīt sevi, iemācīties uzstāties publikas priekšā, atgriezt savu aktiertalantu, kļūt atbrīvotākam, izdarīt kaut ko labdarības sfērā, pārstāt uztraukties par to, ko padomās citi, būt pārliecinātākam, būt laimīgam un pozitīvam, satikt un iepazīt jaunus interesantus cilvēkus, vairāk dzīvot izbaudot mirkli, būt šeit un tagad, vēl vairāk pārvarēt sevi u.c.

Pusaudžu gados reiz izturēju atlasi, lai filmētos seriālā. Tur bija arī aktiermeistarības apmācības. Kultūras akadēmijā neiestājos, jo vecāki atrunāja, teica, ka aktieros nevar nopelnīt un iestājeksāmenā ir jādzied, ko diez vai spēšu. Vispār visu dzīvi aktiermeistarība nav likusi man mieru. Un vienmēr esmu vēlējies kaut ko darīt šajā jomā.

Šo stāstu es pirmo reizi atklāšu publiski. Tā paša gada vasaras beigās, kādā no pēdējiem vasaras vēlājiem vakariem, kad bezrūpība beidzas un sāc pārdomāt lietas un to, pie kā vairāk jāstrādā, es lasīju Noela Donalda Volša grāmatu “Sarunas ar dievu”. Nekas reliģisks, un šajā grāmatā autora viedoklis ļoti saskan ar manu paša viedokli par to, kas ir Dievs un kāpēc pasaule ir tāda kāda tā ir. Tātad, lasot uzdūros lapaspusei, kurā tiek aicināts uzdot savu jautājumu Dievam un aizvērt grāmatu ciet. Meklēt atbildi pirmajā satiktajā cilvēka vai dzirdētajā dziesmā. Likās absurdi, bet paklausīju, grāmatu aizvēru, jo lasīt ar bija apnicis. Tā brīža noskaņojums noteica manu jautājumu un tas skanēja aptuveni šādi: “Ko man darīt, lai sasniegtu savus mērķus? Ko man darīt tālāk?”

Bija pagājusi aptuveni stunda kopš tā brīža, un jau biju aizmirsis par jautājumu vispār. Pulksten 12 naktī es atcerējos, ka jāveic maksājumi, bet kodu kalkulators atrodas mašīnā. Dodoties tam pakaļ, es savā mikrorajonā, kur vakaros pārsvarā valda klusums, pie parādes durvīm sastapu nomaldījušos Latīņamerikas izcelsmes meiteni, kura ceļojot, uz pāris dienām bija ieradusies arī Latvijā. Viņa bija palikusi bez sakariem un būtība netika sarunātajās naktsmājās. Ielaidu viņu iekšā namā un norādīju uz dzīvokļa durvīm, kuras viņa meklēja, ar piebildi, ja nu kas, kurā dzīvoklī dzīvoju es. Pēc 10 minūtēm viņa jau klauvēja pie manām durvīm ar lūgumu izmantot internetu, lai sazinātos ar naktsmītnes saimnieku.  Aizsūtījusi viņam ziņu Facebookā, viņa sāka aizrautīgi zīmēt uz manas tāfeles sienas un mēs sākām iegrimt sarunās. Pēc laika saimnieks atbildēja, ka gaidot viņu, bet viņa jau rakstīja, ka tik drīz nebūs. Vienu no daudzajām tēmām, kuru aizskārām tā vakara sarunās bija medicīnas klaunāde – viņa bija strādājusi  par dakteri Klaunu Francijā. Teicu, ka man tas liekas apbrīnojams darbs. Uz ko viņa atbildēja, ka arī man vajadzētu ar to nodarboties un jautāja, kāpēc to nedaru.

Tātad mani mērķi, vēlme darīt kaut ko aktiermeistarības laukā un satiktā meitene, šie ir trīs galvenie iemesli, kuri, ieraugot sludinājumu par Dr. Klauns atlasi, pamudināja pieteikties. Pieteicos ar domu, ka tad jau redzēs, cik tālu vispār tikšu atlasē.

Bija liela cīņa pašam ar sevi. Ko – Tu tagad būsi klauns? Kas Tu esi – kaut kāds āksts? Citi par Tevi smiesies! Tas reizē biedēja, bet reizē bija liels izaicinājums un man patīk izaicinājumi, jo tikai tā var iepazīt sevi un savu patieso es. Tur ir tā dzīves garša un laimes hormoni, kad izdari to, ko vakar vēl nevarēji, un kad nokļūsti tur, kur vakar vēl pat nesapņoji.

Uzskatu, ka cilvēku dabīgais stāvoklis ir bērniem raksturīgā ziņkārība, enerģija, būt šeit un tagad, rotaļīgums, komunikabilitāte, neviltota mīlestība, bezrūpība un nodarbošanās ar to, kas patīk. Tāpēc vērtīgākais, ko es varu dot, kā dakteris Klauns ir atgriezt šajā stāvoklī bērnus, kuriem slimnīcas vide un pati slimnīca ir šo laupījusi, un ideālā variantā sniegt kādu daļu no tā arī pieaugušajiem – vecākiem un slimnīcas personālam.

Raksta autors – Kaspars Roznieks