Reiz man kāds jautāja: “Kas priekš tevis ir Dakteris Klauns?” Toreiz es biju pavisam jauns Dakteris Klauns un nezināju, ko īsti atbildēt. Izvairījos no atbildes un aizmuku.

Kā šodien atceros savu pirmo izgājienu BKUS. Kopā ar kolēģi braucām 10. tramvajā un no bailēm un uztraukuma trīcējām kā lapas kokā. Visu laiku viena otrai teicām: “Tie ir tikai BĒRNI! Mazi cilvēciņi! No bērniem nav jābaidās – viņi mums neko pāri nenodarīs. Mēs braucam palīdzēt, viss būs labi!” Tajā dienā mums līdzi gāja mūsu pasniedzējs Nimrods no Izraēlas. Pirms došanās slimnīcas gaiteņos, mēs nedaudz pavingrojām, iesildījām balsis, paskatījāmies uz sevi spogulī un pasmaidījām sev. Un tad – durvis atvērās, jāiet. Atpakaļceļa nav. Pēc pirmajiem soļiem slimnīcas gaitenī, viss sagriezās trakā virpulī. Manuprāt, tajās stundās, mēs lāga nesapratām, ko darām – apkārt bija bērni, vecāki, slimnīcas personāls, dažādi trokšņi un nepazīstamas lietas. Un smiekli. Daudz smieklu. Kur palika bailes? Tās mirklī izkusa pirmajos smaidos, pirmajos bērnu skatienos, kas priecīgi vēstīja – Klauni nāk!

Kopš tās dienas, tās pirmās reizes, ir pagājuši tieši divi gadi. Bet katra reize joprojām ir mazliet kā pirmā reize, ko pavada lampu drudzis. Un tas ir ļoti labi. Lampu drudža emocijas ir ļoti koncentrētas, es tās savācu vienkopus un pārvēršu pozitīvā enerģijā, spēkā un emocijās, ko dāvāt gan maziem, gan lieliem.  Un izrādās, ka, lai iepriecinātu lielos un mazos, pilnīgi pietiek paņemt slotu, iet un visiem slaucīt kājas. Pat neko nerunājot. Esi tāds, kāds esi un smaidi. Paspied roku, paklanies, noglāsti. Nav obligāti katru reizi jāizdomā spēle. Esi Dakteris Klauns – vienkāršs un dzīvs. Un ar to pietiek. Pietiek, ka tevi redz un ierauga.

Reiz bija gadījums, kad zēns no reanimācijas palūdza medmāsu, lai sameklē klaunus un pasauc mūs pie viņa. Reanimācijā biju pirmo reizi – visapkārt stindzinošs klusums, tik aparātu pīkstoņa un dūkoņa. Un šī klusuma vidū – mazs zēns nomodā. Ietīts dažādos vados un pieslēgts pie daudziem aparātiem. Pasmaidīt pats nevarēja, bet smaidīja viņa acis. Knapi kustinādams lūpas, viņš iesaistījās mūsu spēlē, savukārt mēs – viņējā. Klusiņām izdzīvojām daudzus piedzīvojumus, līdz, dziedot šūpuļdziesmu, zēns noguris, bet laimīgs, aizmiga.

Ir pagājuši tikai divi gadi, taču tagad es zinu, ka man Dakteris Klauns ir cilvēks, kurš rada ne tikai prieku, smaidu, bet arī sniedz mierinājumu un atbalstu. Dakterim Klaunam pasaule nav tikai vienas planētas – Zemes – robežās, viņam pasaule ir Visuma bezgalība, jo no Daktera Klauna var sagaidīt visneiedomājamākās lietas. Viņš ir vienmēr klātesošs un burvestību pārpilns. Man Dakteris Klauns ir gandarījums par katru smaidu, par katru mierpilnu nopūtu.

Ar cieņu, Dr. Trikō

Raksta autors – Agnese Ērgle