Mans stāsts par Dakteri Klaunu sākās ar nelielu sludinājumu, ko pavisam nejauši ieraudzīju Facebookā. Toreiz sēdēju mājās, būdams uz kruķiem, pēc ļoti nopietnas kājas traumas. Pats vēl nezināju, vai varēšu normāli staigāt, bet iespēja kļūt par Dakteri Klaunu ļoti aizrāva, jo pēc pirmās izglītības esmu medbrālis un jaunībā strādāju tieši bērnu slimnīcā.

Biju bieži pieķēris sevi pie domas, ka labprāt strādātu ar bērniem, jo darbs tiešām ļoti patika. Šī bija lieliska iespēja atgriezties, tāpēc aizpildīju un nosūtīju anketu.

Kad saņemu ziņu, ka jānāk uz darba interviju, pat nezināju, ko lai dara, jo staigāju uz kruķiem. Nu nekas, atstāju tos mašīnā, lēnām aizkliboju līdz kabinetam, saņēmos un droši iesoļoju iekšā uz pirmo darba interviju.

Pēc kāda mēneša saņēmu ziņu, ka esmu ticis otrajā atlases kārtā un, par laimi, dakteris atļāva uzmanīgi staigāt bez kruķiem. Pēc pusgada ilgām apmācībām bijām gatavi doties uz slimnīcu pie bērniem.

Ļoti labi atceros to dienu. Kā gāju, ko darīju. Atceros  bēdīgu meitenīti vārdā Zlata un viņas smaidu, kad teicu “Atā” un devos prom no palātas. Tad arī sapratu, ka daru pareizas lietas.

Kopš tā brīža kolekcionēju bērnu smaidus. Labi zinu, ka man tas labi sanāk. Smīdināt bērnus un vecākus. Dažreiz, runāju ar vecākiem, kā pieredzējis tētis, jo pašam ir 3 bērni un ar katru ir sanācis pabūt bērnu slimnīcā.

Uz slimnīcu neeju ļoti bieži, bet daru to no visas sirds. Ārpus slimnīcas, ar kolēģiem piedalījos kā Dakteris Klauns “Ģimenes dienu” projektā gandrīz vai visos Latvijas cietumos.

Es zinu, ka tas, ko mēs visi kopā darām, tiešām ļoti palīdz.

Šis projekts ir daudz ko devis arī man personīgi. Esmu vairākkārt pārdomājis savu dzīvi, mainījis attieksmi pret to un apkārtējiem. Sieviņa pateica, ka kļuvu maigāks un iecietīgāks.

Ja kāds no apkārtējiem sūdzās par dzīvi, pastāstu par savu darbu un aicinu kopā aiziet uz Bērnu slimnīcu.

Esmu nejauks šajā jautājumā. Tev ir kājas, rokas, galva? Tu staigā, redzi, runā? Esi apģērbies un paēdis? Ir kur nomazgāties un pagulēt? Aizver savas žaunas un priecājies par dzīvi!!!

Varbūt strikti, bet vairāki ir pateikuši paldies par šiem vārdiem.

Pāris dienas atpakaļ, bārā, pie manis pienāca divas jaunkundzes un pajautāja, vai man gadījumā nav kāds otrs darbs. Atbildēju, ka – jā, ir, un parādīju bildi no slimnīcas. “Jā, tas esat, Jūs, mēs atceramies, paldies par Jūsu darbu! Vau, cik forši, ka mēs Jūs satikām!”

Tad arī sapratu, ka Dakteri Klauni ir ļoti vajadzīgi un cilvēki tiešām novērtē mūsu darbu.

Raksta autors – Raimonds Jirgensons