Reizi divos gados notiek starptautiskā Dakteru Klaunu konference. Šoreiz tā notika Austrijā, Vīnē. Vairāk nekā 400 Dakteri Klauni, klaunu organizāciju vadītāji un darbinieki savācās, lai izrunātu idejas, iespējas un medicīnas klaunādes attīstīšanas ceļus.

Starp daudzām citām idejām, kas izskanēja konferencē, dzirdēju vienu, kas atstāja uz mani iespaidu. Un tā skan šādi: medicīnas klaunāde – tā ir maskas noņemšanas māksla.

Atgriežoties Rīgā, turpināju šo domu apsvērt, un, protams, turpinājums nelika sevi gaidīt.

Biju strādājis BKUS, un pēc neatliekamās medicīnas palīdzības nodaļas apmeklējuma devos uz observāciju. Ir tādas dienas, kad viss notiek dabiski, bez īpašām pūlēm. “Nevajag grūst upi, tā pati tecēs”. Šī bija viena no tādām dienām. Es varēju vienkārši ienākt telpā un cilvēki (kuru bija diezgan daudz) paši atverās, smejās, atmosfēra mainījās uz atvērtāku un gaišāku. Tātad, viss notiek – bērni smejas, un es devos aiz aizslietņa, kas norobežoja citu gultu…

Tas, ko es tur ieraudzīju, mirklī izmainīja manu stāvokli. Mans smaids pēc kopīgās jautrības nomainījās uz līdzjūtīgu uzmanību. Es izjutu skumjas. Man priekšā bija gulta, uz kuras ar muguru pret mani sēdēja 12-gadīgā meitene. Viņas uzmanība bija pilnīgi piesaistīta mobilajam telefonam, kas stāvēja uz tukša naktsgaldiņa. Acīmredzot viņa gaidīja zvanu. Viņas mugura, noliektā galva, rokas klēpī  – izteica pilnīgu vientulību. Viņa bija viena pati, aiz aizslietņa, blakus nebija vecāku, kas viņu atbalstītu. Tā kā gulta vēl nebija uzklāta, es sapratu, ka viņa tik tikko ienākusi slimnīcā. Papildus tam, vēl tie jautrie smiekli, ko viņa varēja dzirdēt aiz sava aizslietņa. Tie smiekli, kas vēl vairāk atēno viņas vientulību un skumjas. Atvaino tā, kā tikai citu prieks var atēnot tavu vientulību.

Es piegāju klāt un jautāju: “Nezvana?” Viņa pavērsās uz mani, pasmaidīja, un teica “Jā.” Es apsēdos gultas otrā galā, un starp mani un viņu bija tukša gulta, kas šķita esam ļoti gara. Gulta-tilts. Tā mēs arī sēdējām, katrs sava gultas galā. Pēkšņi man ienāca prātā viena ideja. Es apzinājos visus riskus, nosvēru par un pret, un izlēmu ar savu ideju iet pie viņas.

“Es redzu, ka tu ļoti gaidi ziņu. Varbūt es varētu tev uzrakstīt?” Viņa atkal paskatījās, uzsmaidīja, un teica “Jā.” Es paņēmu savu telefonu un uzrakstīju īsziņu: “Es esmu blakus”. Telefons uz galdiņa sāka vibrēt, atverot un izlasot īsziņu, viņa sasmējās.

Tā radījās spēle. Biju pārliecināts, ka viņa atbildēs, bet viņa to neizdarīja un vienkārši nolika telefonu atpakaļ uz galdiņa. Pauze. Viņa skatījās uz mani. Es paskatījos uz savu telefonu. Atbildes nebija. Un tad es sāku “spēlēt” viņas atbildes gaidīšanā. Es pārdzīvoju un uztraucos, ka viņa neraksta. Es cēlos kājās, staigāju no viena istabas stūra uz otru, atkal apsēdos. Liku telefonu nost, lai uzreiz paņemtu un pārbaudītu, vai īsziņa nav atnākusi. Tā nomainījās lomas: viņa vairs nebija tā, kas ļoti gaida un kurai neraksta, bet tā, kas pati neraksta. No pasīvas pārdzīvošanas viņa tika aktīvā lomā, tagad viņas spēkos bija izlemt manu likteni. Tā mēs spēlējām kādu laiku. Un pēkšņi es saņēmu ziņu: “Es arī esmu blakus”.

Es biju ļoti aizkustināts no viņas vārdiem. Radās tāds siltums un līdzsvars. Es gāju prom ar tuvības un pateicības jūtām. Es arī biju mierīgs par viņu. Jo nekas nedara mūs tik stiprus, kā žēlsirdība. Un tā viņā atklājās.

Tas bija tas maskas noņemšanas brīdis, kad es ieeju attiecībās, un neesmu ar masku pasargāts, vājš. Es eju iekšā kā cilvēks, kā es pats, nevis kā tēls.

Raksta autors – Igors Narovskis