Katram ir sava laimes definīcija. Mana laimes definīcija ir – atrast dzīvē savu aicinājumu, piepildīt to, darot sevi un citus cilvēkus priecīgākus, labākus, un jā, pat laimīgākus!

Dzīves gaitā mums ir izveidojušies priekšstati par to, kāds ir veiksmīgs, bagāts, laimīgs cilvēks. Arī man tā bija – līdz iepazinu projektu Dr. Klauns.

Caur šo projektu radu iespēju vēl vairāk izvērtēt cilvēcības un mīlestības nozīmi.

Noteikti var rasties jautājums – kāds klaunam ar to sakars ? Klauns taču ir joku “plēsējs”, bieži vien dzirdēts par nejaukiem, pat ļauniem klauniem.

Dr. Klauns ir unikāls ar to, ka tā mērķis nav būt izklaides objektam, bet gan ar savu klātbūtni slimnīcas vidē bērniem dāvāt bērnības prieku – caur spēli, dziesmu, humoru, pieaugušajiem, tai skaitā slimnīcas personālam – sirsnību un atbalstu, protams, arī humoru.

No savas (jau vairāk kā 4 gadu) pieredzes medicīnas klaunādē ar pārliecību apgalvoju, ka esam arī kā vidutājs starp personālu un pacientu: kā zibens novedēji, jo ik pa brīdim stresa, sāpju, neziņas un noguruma dēļ rodas pārpratumi…

Atgriežos pie aicinājuma – ja kādreiz man veiksmīgs cilvēks šķita tāds, kurš ir bagāts, kuram ir prestižs darbs utt., tad šobrīd manā izpratnē veiksmīgs cilvēks ir tas, kurš ir atradis savu aicinājumu, kuru pildot gan pats gūst gandarījumu gan dod labumu cilvēcei. Lepojos, sakot saviem draugiem, radiem,  bijušajiem kolēģiem, skolas un studiju biedriem, ka esmu dr. Klauns.

Lai iepriekšminētais nebūtu tikai skaļi vārdi, tad minēšu piemērus no reāli piedzīvotā, strādājot slimnīcā:

• Ar Dr. Čaukšu bijām Vidzemes slimnīcā, zēnu palātā. Pie viena no zēniem bija viņa tētis un vectētiņš. Darbojoties ar bērniem, pamanīju, ka vectētiņš aktīvi iesaistās it visā, pat vairāk kā bērni. Kad mēs gatavojāmies iziet no palātas, vectētiņš mums pateicās un teica, ka pats Liktenis viņu atvedis uz bērnu nodaļu un mūs atsūtījis, jo viņš bijis depresīvā stāvoklī, bet mēs esot viņam atgriezuši prieku!
• Zēnu palāta. Vienam no zēniem klāt ir tētis, jo mazajam ir epilepsija un viņš ir ļoti aprūpējams un pieskatāms. Sākotnēji darbojos ar visiem puikām, izņemot ar gulošo puisēnu nē, taču jūtu, ka nevajag viņu atstāt bez ievērības. Tētis gan sākumā neveikli cenšas norādīt, ka diez vai mazais ko sapratīs… Taču man tas nebija šķērslis! Tētim cieņpilni paklanījos un ar žestiem, lai uzticas un, ka viss būs kārtībā, tuvojos zēnam. Svarīgākais šoreiz bija fakts, ka tētis ieraudzīja, ka viņa bērns ir PIEŅEMTS neatkarīgi no tā, kādā viņš ir situācijā. Tētis, ieraugot, ka droši darbojos ar mazo (audio un taktīlā veidā), pajautāja, cik ilgi plānoju būt ar viņa dēlu. Pajautāju tētim vai viņš vēlas uz brīdi iziet, viņš atbildēja apstiprinoši. Devu iepēju tētim iziet. Pēc kādām padsmit minūtēm tētis atnācis – sakopies, noskuvies un apmierināts. Vaicāju vai paspēja visu, ko iecerējis? Viņš lūdza vēl mirklīti mazai atelpai iziet svaigā gaisā. Ak, šī labā sajūt – būt vajadzīgai! Puisīša tētis bija ļoti gandarīts!
• Puisēns (~ 2 gadi), procedūras laikā ļoti raudāja, pretojās. Ar dažādiem pārsteiguma momentiem centos novērst puisēna uzmanību, tas darbojās, viņš pamazām uzmanīgi sāka mani vērot un pat smaidīt! Pēc procedūras uz mirkli kļuva par manu draugu! Arī puisēna mamma izjuta atvieglojumu. Pēc tam uzņemšanas nodaļā mani uzaicināja ieiet pie puisēna (6 gadi), kas bija noraudājies un stresā no neziņas. Sākotnēji, man darbojoties, zēns mani nedroši vēroja, bet pēc brīža viņš kopā ar mani “iznīcināja ļaunās baktērijas” un pat plati smaidīja! Šodien manu darbu vēroja meitene, kura raksta ZPD par Dr.Klauniem. Viņa atzina, ka bija šokā redzot, cik ātri notiek bērnu emocionālās pārmaiņas un vides atmosfēras izmaiņas. Tas ir mans dienas prieks!!

Tādu praktisku piemēru ir daudz, kas ikreiz apstiprina, ka esmu īstajā vietā!

Īstajā vietā pat tad, ja gadījies kā Dr. Klaunam pieņemt atraidījumu, jo, ko gan citu slimnīcā var atraidīt – personālu, kurš rūpējas par pacientu, tuvinieku, kurš atbalsta?

Detalizētāk par to kā uzzināju un sekoju savam aicinājumam var uzzināt interneta plašumos.

Noslēdzot šo rakstu vēlējos piebilst –  kāda jauka, dzīves pieredzes bagāta ārste teica, ka man piemīt atbruņojoša cilvēkmīlestība, tādēļ, sastopoties ar Dr.Tūtu, iespējams gandrīz viss, kas ir saskaņā ar viņas sirds vēlēšanos – saglabāt sevī šo atbruņojošo cilvēkmīlestību.

Raksta autors: Ivita Goldberga-Miljone