Vārds, Uzvārds: Krista  Kuzņecova

Vecums: 27 gadi

Dr. Klauna vārds: KĪ

Dzīves moto: „Nevajag uztraukties par to, ko var mainīt vai nevar. Reāli – nevajag uztraukties!

Nodarbošanās bez klauna tērpa: tēlniece, pedagoģe, kas studē logopēdiju un strādā bērnudārzā.

Dr. Klauna stāžs – svaigas asinis

***

Vārds, Uzvārds: Ilze Deksne

Vecums: 30 gadi

Dr. Klauna vārds: Žuka

Dzīves moto: – „Ja ir iespēja, tā ir jāizmanto, pat ja neizdodas un nākas paraudāt.’’

Nodarbošanās bez klauna tērpa: Neatliekamās medicīnas ārsta palīdze, vēsturniece.

Dr. Klauna stāžs – svaigas asinis

 

Kas ir labāk – atvērt grāmatu un lasīt to, sākot ar satura rādītāja – nodaļu pa nodaļai? Vai ņemt baltu labu un – ievērojot labas grāmatas pamatprincipus, rakstīt pašam savu stāstu? Uz šo jautājumu kādā saulainā brīvdienu rītā Rēzeknē kopā ar Kristu un Ilzi meklējām atbildes. Laikā, kad vēl abas uz deguniem stutējām paštaisītus klaunu degunus un mirdzošām acīm gaidījām dakteru Klaunu izlaidumu – dienu, kad jaunās sievietes tiks pie saviem īstajiem, es pat teiktu, profesionālajiem – sarkanajiem – klaunu deguniem, kas apliecina, ka apgūts viss nepieciešamais, lai ietu un darītu savu sirds darbu.

Krista un Ilze ir jaunās, arī pirmās un pagaidām vienīgās Dr. Klaunu meitenes Rēzeknes slimnīcā. „Esam slimnīcu sacēlušas kājām gaisā. Vēl jau nav tā, ka cilvēki līdz galam saprot, ko mēs tur darām un ko no viņiem gribam,”- stāsta Krista. Daži dakterīši esot pat izbijušies, ieraugot klaunu dāmas slimnīcu gaiteņos. Tomēr bargās sejas izpletušās smaidos un pat uzsvārcī esošajiem rokas stiepjas pēc sārtā deguna. Šiem arī griboties pamēģināt. Pagaidām grūtības sagādā – iemantot nopietnu un lietderīga tēla lomu, kas var palīdzēt vairāk, nekā vien ziepju burbuļus pūst un smīdināt. Kā saka Ilze, pamazām iesākts ceļš uz sirsniņu atkausēšanu, jo Rēzeknes slimnīca, tāpat kā abas sievietes, ir jaunpienācējas Dr. Klaunu organizācijā un -nepieciešams laiks, lai savā jaunajā tēlā iejustos gan viena, gan otra puse.

„Jūtu, ka viņi nedaudz baidās. Varbūt tiešām nezina, nesaprot, kā ar mums rīkoties. Tagad divi tādi ir atnākuši un mums jānodrošina, lai viss būtu kārtīgi un pareizi,”- smaida Ilze. Viņa mēģina ar personālu aprunāties kā līdzīgs ar līdzīgu –  mediķis ar mediķi. „Parādīt, ka te mēs staigājam ar sarkaniem deguniem, esam smieklīgas un jocīgas, bet dzīvē esam nopietni, normāli un sakarīgi cilvēki.” Klaunu daba ir nekontrolējama un tāpat jāļauj vaļa arī Dr. Klauniem. Dakteru un slimnīcas vadības vanaga acs, kas klauniņus nemitīgi grib kontrolēt – ir lieka. Jāiet uz sadarbību un – gan Krista, gan Ilze tic, ka viss palēnām notiks. „Neko nevajag uzspiest. Arī mēs neuzspiedīsim neko. Viņi sapratīs, kā mēs darbojamies, ka var nelikties par mums ne zinis. Mēs atnāksim un aiziesim,” – uzsver Krista.

Bet, nenoliedzami, jauns amats, jauna darba vieta un apzināšanās, ka tu vari, radīs savu vēlamo vidi slimnīcā un rada satraukumu. Mīcīt kā māla trauciņu, to veidot pēc saviem ieskatiem nemaz nav viegli. Ilzei – pirms katras ciemošanās slimnīcā, ir nedrošības sajūta. Kā būs, kas notiks? Viss satraukums pazūd ieraugot Kristu. Bet, kad ir īstais brīdis apstāties, piemēram, doties no vienas palātas uz otru? Tas vēl jāiemācās Kristai. Rīgas slimnīcas pamatīgi atšķiroties no Rēzeknes medicīnas iestādes: „Rēzeknē bērni nestaigā pa gaiteņiem. Pie katra bērniņa palātā jāieiet individuāli. Rīgā viņi bieži skraida pa gaiteņiem un viss notiek pats no sevis. Tādēļ jāsaprot, cik laika vari katram veltīt. Sākām strādāt deviņos,  bet skatāmies, ka jau pusvienpadsmit. Kad sāc strādāt, laika izjūta vienkārši pazūd. Tas laikam ir tas manis minētais māls, kas vēl silts un mīcāms.”

Abas klaunu dāmas atzīst, ka liels atbalsts ir vecāki, kas dažkārt ir daudz zinošāki par Dr. Klaunu programmu nekā paši mediķi. Arī aktivitātēs, lai iepriecinātu savas atvases, vecāki iesaistās gana apņēmīgi. Bet, protams, pats lielākais un labākais draugs ir otras plecs. Vēl jārūda komunikācija un saprašanās no pusvārda, bet viss jau ir procesā. „Mēs pagaidām mācāmies un cenšamies viena otru izprast. Citreiz liekas, ka uzķeram viena otru, bet  ja redzu, ka Ilze sāk aktīvāk darboties, tad es kļūstu tāda pasīvāka. Neļaujam bērniem nenobīties. Vienam jābūt mazliet flegmātiskajam sliņķītim,” – smejas Krista.

Visu to labāko jaunajām dakterītēm. Lai izdodas Rēzekni iekustināt!!!