Vārds, Uzvārds: Ivita Goldberga – Miljone

Vecums: 43

Dr. Klauna vārds: Tūta

Dzīves moto: „Laime ir sirdi pret sirdi dot un sev prieku cita priekā iemantot, un zināt, ka pasaulē šajā esi vajadzīgs.”

Nodarbošanās bez klauna tērpa: pasākumu vadītāja un četru bērnu mamma.

Dr. Klauna stāžs– 2 gadi

Ko Tu, lasītāj, labprāt izvilktu no tūtas? Kādu saldu stikla ledeni, ko uzlikt uz kārā zoba? Pieļauju, ka pilna tūta ar zelta monētām noteikti nebūtu smādējama. Bet ko teiktu, par tūtu ar enerģiju, prieku un nebeidzamu pozitīvismu tādos apmēros, ka sprāgst pa visām vīlēm ārā? Tiešu tādu devu labā es saņēmu iepazīstoties ar vienu no gados pieredzējušākajiem Dr. Klauniem – Tūtu jeb Ivitu. No šīs dāmas nekad nevar zināt, kas sagaidāms. Vai būs ļembasts, jautrs skaņdarbs, īpašs sveiciens vai vienkāršs acu skatiens.

Bieži vien arī slimnīca ir kā viena liela tūta, tikai no tās, mēs nesagaidām jautrību, bet skatāmies tajā kā nezināmā tukšumā un neizpratnē. Savu skaidrības devu sagaidām no medicīnas personāla, tomēr nereti atduramies pret nopietnām un sagurušām sejām, kam nav laika izskaidrot mums visu notiekošo kā instrukcijas bukletā. Ivita slimnīcas virtuvi iepazinusi gan no iekšpuses, kā pacienta mamma, gan nu jau divus gadus kā Dr. Klauns. Ar viņas palīdzību nedaudz vairāk iepazīsim vienu no Dr. Klauna nopietnajām lomām – vidutāja lomu starp medicīnas personālu un vecākiem.

Sievietes vecākais dēliņš bērnībā ļoti smagi slimojis un daudz laika nācies pavadīt  baltajās palātās. Uz savas ādas izjutusi vecāku milzīgo stresu, neziņu un brīžus, kad nav neviena kas atbalsta un palīdz: „Pamatā Klauns tiek pozicionēts kā prieka un smieklu nesējs, bet es varu būt arī liels palīgs un praktisks atbalsts vecākiem. Brīžiem tu neesi tik daudz vajadzīgs tam mazulim, kas mammai uz rokām, bet pašai mammai. Mēs Klauni varam iedrošināt, vienkārši pasēdēt klāt vai citreiz palaist iedzert kafiju. Būt par veldzi mammām. Neatsverama ir arī psiholoģiskā palīdzība, cilvēka iedrošināšana un elementāra līdzi jušana. Pieredze rāda, ka tieši tas milzīgi trūkst laikā, kad personāls ir aizņemts ar ārstēšanas procesu. Tajā brīdī tev kā Klaunam jāsaprot, kur ir vieta humoram, kur vieta klaunīgam cilvēciskumam. Tas ir balanss.”

Ja mums jāiztēlojas ideālā diena slimnīcā, lai arī cik grūti to varētu būt izdarīt, Ivita, bez klauna maskas, to redz iecietībā un sapratnē. „Ārsts reizēm sagaida, ka pacienti tik pat profesionāli reaģēs uz situācijām kā viņš pats un ja tas nenotiek, tad parādās nesaprašanās. Loģiski, ka ne pacients, ne vecāki nesaprot lietas, kas ārstam ir elementāras un kurās viņš ir izglītots. Ja mēs nebūtu pārāk uzvilkti, tad arī daudzas lietas būtu vienkāršākas.” Tie, kas pa slimnīcu klīst baltos uzsvārčos, arī ir cilvēki, kam mēdz būt sliktāku un labāku dienu. Te nu var nākt talkā Dr. Klauns, kas spēj dod enerģijas lādiņu un varbūt uz brīdi atņemt stresu arī ārstiem un medmāsām. Uzdevums ir neignorēt, bet mediķu smago dienu respektēt, varbūt reizēm uzsist uz pleca un iečukstēt ausī – kušs, kušs.

Priekš Tūtas katra ierašanās reize slimnīcā realizējas ar ideālu dienu, jo, gribot negribot, tu nespēj palikt vienaldzīgs ieraugot apburošu dāmu uzjautrinošā un košā apģērbā. „Es ienāku telpā, mainās atmosfēra no smagnējas uz pozitīvu.  Daudz apskāvienu, acu samiedzienu. Komplimentus saku es, tos saka man un slimības paliek sekundāras. Ja kādu ved ratiņos, man aizved karali vai karalieni. Visu cieņu. Varu būt arī vietu ierādītājs, kādā īpašā koncertzālē. Tā burvība atnāk līdz ar manu ierašanos slimnīcā, galvenais, ka uz to parakstās arī personāls.”

Ne vienmēr vajadzīga augstākā pilotāža akrobātikā vai mūzikā, cilvēkus var pārsteigt vienkārši nostājoties un viņus vērojot.  To Ivita akurāti apliecina arī sēžot kafejnīcā, dzerot kafiju un demonstrējot izmaiņas savā „es” pēc sarkanā deguna uzlikšanas. „Tas ir unikāli. Pirmais man izmainās acu skatiens un mīmika. Balss iet līdzi. Parasti vispirms uzvelku tērpu, micīti un kā pēdējo uzlieku degunu, jo tad es pilnībā pārtopu par Tūtu.” Nenoliedzami, jo, kā deguns virsū, tā Tūta laiž vaļā savas muzikālās dotības, un ar parastas ķemmes un plastmasas maisiņa palīdzību kafejnīcas apmeklētājiem par godu tiek uzspēlēta melodija.

Ivita jeb Tūta divus gadus bija vienīgais Dr. Klauns Valmieras un Cēsu slimnīcās, un tas prasīja lielu atbildību, mega daudz možuma un spēka. Gribēju uzzināt viņas maģisko recepti enerģijas dzirai un nešaubos, ka ikviens to vēlētos.  „Es teiktu, ka tas man ir dots no Dieva, jo man tiešām ir pārdabiska enerģija. Atceros, kad gāju pamatskolā, no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā – traktoram aiz muguras lasīju laukakmeņus. Traktorists jau toreiz brīnījās, no kurienes tā enerģija. Domāju, ka enerģiju dod arī šis milzīgais prieks, ko saņemu no projekta. Tā ir mana sirdslieta, mana sapņu profesija.”

Galvenais ir savus spēkus neizsmelt, tādēļ drīz Tūtai nāks talkā papildspēki – jaunie un svaigi apmācītie Dr. Klauni. Tas ir ļoti būtiski, jo Dr. Klaunu kustība paliek aizvien atpazīstamāka un pieprasītāka, uzliekot uz Klaunu pleciem lielu atbildību un pienākumus. Varu pačukstēt jaunajiem Ivitas kolēģiem, ka Valmierā un Cēsīs Tūta ieņēmusi noteiktu statusu un saņēmusi konkrētas privilēģijas, piemēram, savu ģērbtuvi kopā ar pediatriem.

“Cilvēcība šodien ir tik vērtīga un saglabājama. Svarīgi atcerēties kā dēļ tu dzīvo un, ja ir kādēļ dzīvot, tad noteikti  – viens otram. Jo viss, kas ir bez mīlestības, skarbi sakot,  ir neesams.”